 |
News Dainis Mjartāns Laiks, 2010. gada 17.jūlijs – 23. jūlijs
Plānosanas komiteja, Oienhauzenas izstādei, 1948. gadā. Pirmajā rindā no kreisās Latviešu bēgļu māksla 1944-1950 Katalogs „Mākslinieks trimdā – latviešu bēgļu māksla 1944-1950” Izd. Pasaules latviešu mākslas savienība (PLMS) sadarbībā ar Gaŗezera Klinkāva galeriju, red. Lelde Kalmīte, 60lp., ASV 2010 24.jūlijā Gaŗezera Klinkāva galerijā ceļu pa ASV latviešu centriem uzsāks ceļojošā izstāde, kurā atspoguļoti latviešu mākslinieku centieni laika posmā no 1944 līdz 1950. gadam. Dienas gaismu ieraudzījis arī izstādes katalogs. Kā ievadā uzsver projekta vadītāja un PLMS priekšsēde Izstādes katalogā iekļauti 24 mākslinieku darbi, kas pārsvarā tapuši Vācijas bēgļu nometnēs. Divas Anšlava Eglīša eļļas gleznas uz laiku atceļojušas atpakaļ uz ASV no Cesvaines novadpētniecības muzeja. Vairākos mākslinieku darbos dominē kara sekas: Aleksandra Nukšas tušas zīmējumā - kritis latviešu leģionārs , Aleksandra Soduma linogriezumā kauja pie Bauskas tilta 1944.gadā. Ilgas Rekes trīs gleznās pilsētas skati ar nosaukumu „Miers pēc kara”. Niklāva Strunkes pastelī bēgļi pie izpostītas pilsētas. Emociju pilnas Evalda Dajevska sagrautās Hamburgas gleznas, taču mākslinieks raugās nākotnē un glezno skatuves ietērpa ieceres M.Zīverta lugai „Āksts”, tās tapušas pirmajā pēckara gadā Mērbekas nometnē. Jānis Siliņš izpostīto Vāciju ietvēris sešos akvareļos. Pati bēgļu dzīve nometnēs attēlota visnotaļ maz, kā izņēmums Leo Stepes eļļas glezna, ar sadzīvisku nometnes ainu. Bagātīgo attēlu klāstu papildina pašu mākslinieku atmiņas par pēckara laiku. Jāņa Kalmītes dienasgrāmatas izvilkumos visskaudrāk atklājas trimdā devušos latviešu traģēdija: „Es, mana sieva un mana deviņus mēnešus vecā meita Guna atstājām Latviju 1944. gada 11. oktōbŗa vakarā kuģī no Māksliniece Ilga Reke savās atmiņās ieskicē vēlmi zīmēt un tiekties pēc izglītības: „Mana pirmā nometne bija Bavārijā – Weiden. Tur Hammerweg nometnē grafiķis Rutks organizēja grupu, lai to apmācītu zīmēšanā. Lietojām lielo, brūno aplokšņu papīru. Tad vienmēr noderīga bija pazīšanās - kāds tautietis strādāja UNRRA. Modeli portretam atradām par paciņu cigaretēm (gan turku, ne amerikāņu). Barakas telpa pildījās ar asiem dūmiem. Man portretu zīmēšana patika, bet modeļa pakausim kādreiz pietrūka vietas. Hammerweg nometnē bija grupa leģionāru un arī kaŗa invalīdu. Tad viens jauks invalīds, Eižens Ciblis (vēlāk agronoms PhD), ierosināja man doties līdzi vairākiem no mūsu nometnes uz Štuttgarti studēt, jo neesot nozīmes nīkt nometnēs pretī nezināmai nākotnei. Šis tautietis iedeva man drosmi doties prom no vecākiem, kuŗus man negribējās atstāt, jo laikam, uzlidojums vilcienam vēl kavējās zemapziņā. Štuttgartē es pieteicos augstskolā. Gleznošanas nodaļa jau bija slēgta, un mani ielika Innenarchitektur nodaļā. Laiks augstskolā bija interesants ar plašu izvēli nākotnes ceļam. Baltiešu grupā bija arī ļoti nopietni un mērķtiecīgi studenti, piemēram, Gunārs Birkerts. Ar visu raibo pieredzi studiju laiks Vācijā sagatavoja mani savādākām un skarbākām studijām Amerikas universitātē.” L.Kalmīte iesaka dziļāk pārdomāt latviešu bēgļu mākslinieku dzīvi šajos grūtajos un nedrošajos laikos. „Katram latviešu bēgļu māksliniekam bija unikāls dzīves stāsts. Ceru,ka izstāde „Mākslinieks trimdā – latviešu bē gļu māksla 1944-1950” iesaistīs skatītājus pārdomās par mākslas nozīmi trimdas kontekstā. Kādi uzskati bija pašiem māksliniekiem par mākslu šajos apstākļos? Vai mākslu jālieto kā politisks protesta ierocis?, kā to ieteica rakstnieks Pēteris Aigars. No otras puses, vai drīkstam māksliniekiem pārmest to, ka viņi gleznoja „skaistas bildes”, tā pelnot iztiku ģimenēm Vācijas pēckaŗa nabadzīgajos apstākļos?” Zīmīgi, ka vairāki izstādē redzamie darbi piemēram, Āboliņa akvarelis darināts uz vācu armijas mērķī šaušanas papīra; Jāņa Gaiļa jūras ainava gleznota uz miltu maisa rupja audekla. Šādi darbi ir sevišķi trausli, un nav zināms, cik daudzi pēc sešiem gadu desmitiem vēl joprojām eksistē. PLMS būs pateicīga tautiešiem par mākslas darbu, fotoattēlu un citas informācijas nodošanu, tās rīcībā. Izsmeļošo izstādes katalogu papildina Līgas Ejupes mākslas vēstures maģistra darba tēzēs par trimdas latviešu mākslu. Autore secina, ka neskatoties uz grūtajiem un nestabilajiem dzīves apstākļiem, izmisumu un neziņu par nākotni, redzams, ka bēgļu nometnēs pavadītie gadi latviešu mākslinieku saimei bija ražīgi. Kad bēgļu nometnēs cilvēku ikdienas nepieciešamības bija apmierinātas, mākslinieki varēja nodoties radošam darbam, kas savukārt veicināja rosīgu kultūras dzīvi. Mākslinieks Uldis Āboliņš karam beidzoties atradās Meklenburgā. Pateicoties laimei, nokļuva pārvietoto personu nometē Angļu zonā, kur kopā ar Augustu Kudeiko, Kārli Trumpi un Nikolaju Puzirevski, rīkoja mākslas izstādes savējiem , gan arī sveštautiešiem. Sekoja darbs Hannoverā par architekta palīgu. „Tad pienāca laiks nometņu likvidācijai un mums doties tālāk pasaulē. Tā kā jau agrāk nometnē biju laimīgi apsievojies,1950. gada beigās kāpām ar mazo meitiņu uz kuģa un devāmies uz tālo, nezināmo zemi, uz Austrāliju.” Izstādē būs redzami mākslinieku darbi, kas tapa, kad viņi (tagad septiņdesmitgadnieki un vecāki) bija tikai studenti nevis nobrieduši mākslinieki (Reke, Šteiners, Āboliņš, Sodums). Kā norāda L.Kalmīte: „Izstāde nav vispārējs vēsturisks pārskats, bet tikai ieskats fascinējošā situācijā, kuŗu iegūstam, skatot tā laika mākslas darbus un lasot pašu mākslinieku personīgos memuārus.”
From www.derWURZACHer.de Ausstellung in Michigan, USA, zeigt Bilder aus Bad Wurzach
Ausstellung in Michigan, USA, zeigt Bilder aus Bad Wurzach. - Am 24. Juli 2010 eröffnete in Three Rivers, Michigan, die Ausstellung „The Artist in Exile - Latvian Refugee Art, 1944-1950", eine Ausstellung lettischer Exilkunst. Organisiert wird diese Ausstellung von der Global Society for Latvian Art (www.latvianart.org), deren Vorsitzende, Lelde Kalmite, 1946 in Wurzach geboren wurde. Sie stellte auch Bilder ihres Vaters, Janis Kalmite, zur Verfügung, die dieser in den Nachkriegsjahren in Wurzach geschaffen hatte. Janis Kalmite war ein lettischer Kunstprofessor, der mit seiner Familie 1944 aus Lettland flüchtete, als die Rote Armee sein Land zum zweiten Mal besetzte. Die Flucht führte sie über Danzig und Dresden schließlich im März 1945 nach Wurzach. In den Baracken im Wurzacher Schlosspark, in denen während des Zweiten Weltkriegs die Wachmannschaften des Kriegsgefangenenlagers und das Wehrertüchtigungslager der Hitlerjugend untergebracht waren, entstand im Frühsommer 1945 ein Flüchtlingslager unter der Verwaltung der UNRRA. Hier fanden sich unter anderem mehrere Hundert lettische Flüchtlinge zusammen, die zum Teil - so wie die Familie Kalmite - auch im Westflügel des Schlosses einquartiert wurden. Es erscheint paradox, aber für Kalmite waren die Jahre in Wurzach eine fruchtbare Schaffensphase. Als er mit seiner Familie 1948 in die USA auswanderte, blieben viele seiner Werke im Privatbesitz in Wurzach zurück. 2007 trug Pater Günther Mayer anlässlich des 100. Geburtstages des Künstlers eine Ausstellung mit Bildern Kalmites im Wurzacher Schloss zusammen - zeitgleich zu einer Jubiläumsveranstaltung in Riga. Im Katalog der Ausstellung in Three Rivers, Michigan, wird aus einem Brief zitiert, den Janis Kalmite 1987 an Pater Günther schrieb: „Vielleicht liegt es am Wurzacher Moor, das denen in Lettland so ähnlich ist, dass mir Wurzach in meiner Erinnerung so lieb geblieben ist. Und vor allem liebten die Wurzacher meine Kunst." Ein Bild in dieser Ausstellung zeigt die Wurzacher Marktstraße und das Spital, in dem Lelde Kalmite geboren wurde. Text Gisela Rothenhäusler
A recent article in the Latvian newspaper “Laiks” describes Global Society president Lelde Kalmite’s March visit to Latvia to discuss on-going traveling exhibition and future plans for the Center (“Laiks” 17-23 april, 2010, Volume LXI Nr. 16 (5476):
The Global Society for Latvian Art Welcomes New Board Members: Līga Ejupe Ruta Jostsons Māra Pelēce Ināra Sīmanis
Links www.americanlatvianartists.org For links to individual artists’ pages, see The Collection
Artists whose work is pictured at top of page from left to right:
|
